Sēžu šeit, dzīvoklī ar skatu uz Rīgas jumtiem, un manā priekšā ir trīs monitori, kafijas krūze un sajūta, ka šodien būs laba diena. Ne tāpēc, ka man paveicās, bet tāpēc, ka es zinu, ko daru. Cilvēki man bieži jautā – kā tu vari dzīvot no azartspēlēm? Tā taču ir loterija, risks, izšķiešana. Bet es tikai pasmaidu un saku: ķekavas loterija nav mans stils, mans stils ir sistēma, disciplīna un matemātika. Es neesmu šeit, lai izjustu adrenalīnu – esmu šeit, lai nopelnītu. Un, ticiet man, kad es sāku pirms pieciem gadiem, man nebija ne jausmas, cik dziļi šis ūdens ir. Sākumā viss izskatījās pēc parasta izklaides vakara, bet ātri vien es sapratu, ka vairums spēlētāju ir kā aitas, kuras ved uz kaušanu. Viņi redz spožās gaismas, dzird monētu šķindoņu un domā, ka tā ir viņu laimīgā diena. Nē. Tā ir biznesa mašīna, un es nolēmu kļūt par tās programmētāju, nevis upuri.

Atceros savu pirmo reizi tiešsaistes kazino. Bija vēls novembra vakars, ārā lija, un es meklēju veidu, kā notriekt stresu pēc darba. Iegāju pirmajā mājaslapā, kas uzradās, iemaksāju piecdesmit eiro un sāku griezt. Protams, es zaudēju. Viss gāja vienā virzienā – sarkanais, melnais, sarkanais, melnais, bet es kaut kā trāpīju uz nulles. Divas reizes pēc kārtas. Sajūta bija dīvaina – es nebiju laimīgs, es biju aizkaitināts. Kāpēc? Tāpēc, ka es nejutu kontroli. Es sapratu, ka šī spēle nav par veiksmi, tā ir par to, cik ilgi tu vari noturēt galvu skaidrā, kamēr citi skrien pēc zaļās gaismas. Toreiz es zaudēju tikai simtu eiro, bet tas man iemācīja vairāk nekā jebkura grāmata par finansēm. Es sāku pētīt. Lasīju par varbūtībām, par bankroļa menedžmentu, par to, kā kazino nosaka limitus. Katru vakaru pēc darba es pavadīju stundas, vērojot ruletes riteņa modeļus, blackjack kāršu skaitīšanas paņēmienus, pat video pokeru, kas daudziem šķiet muļķīgs. Bet man tas bija kā šahs – katram gājienam ir sekas.

Otrajā mēnesī es jau biju izstrādājis savu pirmo stratēģiju. Neko sarežģītu – sāku ar mazām likmēm, palielināju tikai tad, kad biju pārliecināts par modeli. Un tad notika kaut kas negaidīts. Es uzvarēju. Ne miljonu, bet pietiekami, lai segtu visus zaudējumus un vēl paliktu pāri četri simti eiro. Sajūta? Tā nebija eiforija, bet gan dziļš gandarījums, kā pēc pareizi atrisināta uzdevuma. Es sapratu, ka ķekavas loterija ir domāta tiem, kas tic brīnumiem, bet es esmu tas, kas tic cipariem. No tā brīža es sāku uztvert kazino kā savu biroju. Katru rītu es pamodos, izdzēru kafiju, atvēru trīs dažādus kontus un sāku analizēt, kur šodien ir izdevīgākie bonusi, kurās spēlēs ir augstāks atdeves procents, un kur var izmantot kļūdas programmatūrā. Jā, jūs dzirdējāt pareizi – dažreiz kazino pašiem ir robi, un pieredzējusi acs tos pamanīs.

Bija periods, kad es zaudēju piecus tūkstošus eiro trīs dienu laikā. Tā nav pasaka, kur visi visu laiku laimē. Tā ir realitāte. Bet atšķirībā no parastiem spēlētājiem, man bija plāns B, C un D. Es zināju, ka svārstības ir normālas, un manā bankā vienmēr bija rezerve. Es nebaidījos no zaudējuma, jo sapratu, ka tas ir tikai korekcijas posms. Un zini, kas notika pēc šīs melnās svītras? Es mēnesi spēlēju tikai ar bonusiem bez depozīta – pa eiro, pa diviem, lēni, bet stabili. Un es atguvu visu plus vēl trīs tūkstošus. Tā nav veiksme, tā ir izturība.

Mani draugi bieži jautā – vai tev nav žēl laika? Vai tu nenožēlo, ka neieguldīji nekustamajā īpašumā? Es smejos, jo mans portfolio izskatās labāk nekā viņu pensiju fondi. Es strādāju četras stundas dienā, pelnu vidēji trīs līdz piecus tūkstošus mēnesī, un man nav priekšnieka. Protams, es neiesaku šo ceļu visiem. Tas prasa aukstu prātu un spēju atzīt, ka tu kļūdies. Bet, kad es iegāju tajā pirmajā kazino pirms gadiem, es nezināju, ka kļūšu par profesionāli. Es domāju, ka tā ir tikai izklaide. Bet šodien, skatoties uz savu bilanci, es jūtu tikai vienu – pārliecību.

Man ir savi noteikumi. Piemēram, es nekad nespēlēju, kad esmu noguris vai emocionāls. Nekad. Un es nekad nedzenos pēc zaudējumiem – ja esmu sasniedzis dienas limitu, es aizveru datoru un dodos pastaigā. Šī disciplīna ir tā, kas mani atšķir no deviņdesmit deviņiem procentiem spēlētāju. Viņi ienāk ar sapni, es ieeju ar plānu. Viņi redz spožus attēlus, es redzu statistikas tabulas. Viņi cer, es zinu.

Reiz man bija diena, kad es uzvarēju četrpadsmit tūkstošus astoņās stundās. Sākās ar to, ka pamanīju ruletē dīvainu likumsakarību – piecas reizes pēc kārtas izkrita melnais, un es liku uz sarkano ar pieaugošu likmi. Tā turpinājās, līdz es sapratu, ka krupjē maina ātrumu. Tā bija mana zelta stunda. Bet es neiespringu, jo zināju – rīt var būt savādāk. Un tā arī bija. Nākamajā dienā es zaudēju divus tūkstošus, bet tas man nelika justies slikti, jo es jau biju ieplānojis šo izdevumu kā "mācību maksu". Tā ir domāšana, kas padara tevi par profesionāli, nevis par azartisti.

Šodien, piemēram, es spēlēju blackjack ar dzīvo dīleri. Man patīk redzēt viņu sejas, lasīt mikroizteiksmes. Tas nav ķēriens pēc laimes, tā ir psiholoģiskā spēle. Un, kad es pamanu, ka dīleris sāk nervozēt pēc vairākiem zaudējumiem, es zinu, ka viņš mainīs taktiku. Tad es spēlēju pretēji. Šī ir mana ikdiena, mans darbs. Es neesmu bagātnieks, bet man ir brīvība. Un tas ir vairāk, nekā daudzi var iegūt biroja darbā.

Protams, ir dienas, kad es jūtos vientuļš. Nav kolēģu, nav komandas. Tikai es un skaitļi. Bet tā ir cena par neatkarību. Un, atklāti sakot, es to samaksāju ar prieku. Jo, kad tu dzīvo šo dzīvi, tu saproti, ka ķekavas loterija nav mans stāsts. Mans stāsts ir par to, kā pārvarēt sistēmu ar galvu, nevis ar sirdi. Un, ja kāds man jautā, vai es ieteiktu šo ceļu, es saku – tikai tad, ja esi gatavs mācīties un ciest. Jo tikai caur kļūdām tu kļūsti stiprāks.

Beigās es vienmēr atgriežos pie viena – pateicības. Pateicības sev, ka nepadodos. Pateicības kazino, ka dod iespēju. Un pateicības liktenim, ka es nesāku ar lieliem zaudējumiem, bet ar mazu mācību. Tāpēc, ja jūs kādreiz ieraugāt mani pie galda – nezvaniet man par laimīgo. Es neesmu laimīgs, es esmu sagatavots. Un tā ir lielākā atšķirība.